1. VEJA VARDI

Vēja vārdi
Kam tie zirgi, kam tie rati,
Kas tie tādi sabraukuši?
Vēja zirgi, vēja rati,
Saules meitas braucējiņas

Saule veda vedekliņu
No Vāczemes šai zemē;
Mēnesnīca pūru veda,
Visus mežus veltīdama:

Es iejūdzu vēja zirgu
Viesulīša kamanās,
Zelta grožu atgrožēju,
Lai neskrien eglienē.

Es iejūdzu vēja zirgu
Viesulīša kamanās,
Rīgā manim diena ausa,
Vāczemē saule lēca.

Kam tie zirgi, kam tie rati,
Kas tie tādi sabraukuši?
Vēja zirgi, vēja rati,
Dieva dēli braucējiņi

Šodien Saule apsegloja
Simtu bēru kumeliņu;
Šodien Saules meitu ved
Pašam Dieva dēliņam.


2. ZEMES VARDI

Es piedzimu dzelža bērns no tērauda māmuliņas;
Es apģērbu dzelža svīti, tēraudiņa kažociņu.
Es aizgāju uz tīreli ar ziemeli spēlēties,
Lieli kungi, mazi kungi pa malām noglūnēja;
Es izdzinu velna māti pa mazām durvtiņām.

Tu, māmiņa, nezināji,
Kādu zemi es staigāju:
Smilšu zeme, oļu zeme,
Raudas nāca pārejot.

Saule, saule, zeme, zeme
Ar manīm ienaidā.
Ar saulīti saderēju,
Ar zemīti nevarēju,
Ar zemīti nevarēju,
Iekam devu augumiņu.

Šūn, māmiņa, man krekliņu,
Liec tēraudu vīlītes,
Akmiņota tautu zeme,
Guni šķīla staigājot.

Saule, saule, zeme, zeme
Ar manīm ienaidā.
Ar saulīti saderēju,
Ar zemīti nevarēju,
Ar zemīti nevarēju,
Iekam devu augumiņu.

Akmiņota tautu zeme,
Guni šķīla staigājot.


3. UGUNS VARDI

Dedzi, dedzi, uguntiņa,
Tu nezini, ko es došu.
Es Tev došu ziediņam
Trejdeviņas dzirkstelītes.

Trejdeviņas dzirkstelītes,
Pret saulīti uzlēkušas,
Lai sadega nelaimīte
Kā uguņa dzirkstelīte.

Kuries, mana uguntiņa,
Ledus kalna starpiņā!
Div’ akmeņus apkārt liku,
Divi ledus gabaliņus.

Neaun kājiņas,
Necel spārniņus!

Es sakūru uguntiņu
No deviņi žagariņi.
Sildās mans augumiņš,
Sildās mana dvēselīte.

Sildās mans augumiņš,
Sildās mana dvēselīte.
Sildās Dievs, sildās Laima –
Mana mūža licējiņi.


4. UDENS VARDI

Meties, jūra, kaudzītē’i,
Sedzies baltu villainīti;
Tik līdzenis mans celiņis
Kā notrīta galodiņa.

Uz ūdeņa uziedama,
Dievam devu dvēselīti;
Vald’, Dieviņi, bargus vējus,
Glāb laiviņu, dvēselīti!


5. BALINS JAJA KARA TAKU

Bāleliņis karā jāja,
Baltu ņēma zobentiņ’;
Baltu ņēma zobentiņu,
Sirdi – akmeņa.

Savu sirdi pie māsiņas
Atstāj zīda priekšautā:
– Sargā, māsiņ, manu vārdu,
Manu dvēselīt!

Bāliņš jāja kara taku,
Sarkans tapa zobentiņš;
Sarkans tapa zobentiņis,
Galva – sidraba.

Bāliņš jāja debesīs(i)
Melnas dienas vakarā;
Mēnestiņis klātu stāva
Zvaigžņu kumeliņ.

Atron māsa priekšautiņu,
Asinīmipiemirkuš’:
– Sargāš’, bāliņ, tavu vārdu,
Tavu dvēselīt!

Priekšautiņu izmazgāja,
Daugavā(i) raudādama;
Zelta kokles izkoklēja,
Skaņi dziedādam’.